IESPĒJAS
mirklis,
novājināts no
mūžīgā rituma sprinta,
apsver iespējas savas
ielauzties manī
un būt:
a) par tiesnesi manām ilgām;
b) par soģi manām jūtām;
c) par āxtu manam priekam
***
rīts atnāk
TIK nepielūdzams
| Viedokļi par dzejoli |
| MINUS_PLUS |
2004-12-06 11:42 |
nevāji
nievājošas acu plakstiņu
kustības
rīta prieks
ar 7 collu naglām
pie
grīdas
man pie kājas
tev pie kājas
piedod 1 otram
cits citam
pa sejām |
| HOMO_LUDENS_ |
2004-12-06 12:38 |
Ja mums tika ļauts izvēlēties,
mēs droši vien ilgi vilcinājāmies.
Piedāvātie
ķermeņi bebija ērti,
to beigas likās atbaidošas.
Mums derdzās
Izsalkuma
apmierināšanas veidi,
atbaidīja
īpašību gļēvā pārmantojamība
un dziedzeru
tirānija.
Pasaule,kurai būtu mūs jāietver,
Nemītīgi ira.
Tajā trakoja cēloņu
sekas.
Ar nepatiku un vilšanos
atmetām vairumu
ieskatam piedāvāto
individuālo
likteņu.
Radās,piemēram,tādi jautājumi -
vai vērts dzemdēt sāpēs
nedzīvu
bērnu
un kādēļ kļūt par jūrasbraucēju,
kurš nenonāks galā.
Mēs varējām piekrist
nāvei
taču ne jebkurai
Mūs pievilka mīla -
nu labi,taču tāda,
kas izpilda
solījumus.
No kalpošanas mākslai
mūs atturēja
gan vērtējumu svārstīgums,
gan
šedevru īsais mūžs
Ikviens gribēja dzimteni bez kaimiņiem
un nodzīvot
mūžu
pārtraukumā starp diviem kariem. |
| Grace |
2004-12-06 14:47 |
| Parakstos... :))) |
| Lodveida_zibens |
2004-12-06 15:15 |
| Oriģināli gan. :) |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!