Mans ceļš

Es gāju pa ceļu kas iemērīts man,
Pat nojaušot to kas būs galā tam,
Tad apstājos brīdi, lai ceļš atpūstos,
Kad sajutu glāstus sen zaudētos.

Tā biji Tu tik dzidra kā rīts,
Tavs augums, kā rasa, kā nezināms mīts
Kā nedrīkst pie svētākā rokas likt,
Man liegts Tavu elpu bij noskūpstīt.

Man jāiet bij projām Tev jāpaliek šeit,
Tu sauci, lai neeju ka nevajag steigt,
Es atstāju Tevi tai zvaigznei kas nāks,
Un Tevi kā sauli pielūgt sāks.

Tad mirkstot es grēkā un asarās viens,
Kā ievainots sapnis ko neredz neviens,
Vēl dzirdēju sauci, lai atgriežos,
Bet zeme jau dusēja saulgriežos.