Saulrietu siltajos krastos

Viss nāk un iet līdz bezgalībai tālu
Kā vasaras sākumā lietusgāzes.
Es neko nenožēloju...
Kā pavasarī mirušo maijvaboļu kapsētās ziedus stādot.

Man jāiet tālāk par absolūto dzīvības aksiomu
Un to kā ir dzīvot pareizāk!
Man liepziedu reibums un cerības -
Atrast atkal kādu dzintaru savā krastā...

Cerības vairāk par depresiju uzbur ainas
Kā jūras vai okeānu krastos par to,
Kā dzīvība nāk un prom iet!
Kā jādzīvo laimīgi te un tagad!

Te un tagad...
Dzīve ir nežēlīgi īsa,
Bet cilvēki...
Laicīgi vien.

Tiksimies vēlreiz saulrietu pielietu liedagu krastos...
Kā laime un sauleslēkti,
Kas patiesi un nenovēršami ir kā katrs zieds, kas tuvāk un tuvāk saulei... zied