Celties un krist!

Krist, krist ar ik lietus lāsi pret stiklu!
Nesamist! Mierīgi rāmām debesīm līdzi raudzīties...
Piecelties dubļu pilnu vaigu,
Ar dziļu rētu izvagotu - sirdi maigu - just - Kā ziema beidzas ar saulestariem siltiem dienā saltā
Un glāsta nosalušos, sārtos vaigus!
Kā izrauties no bezspēcības valgiem
Un tos saules starus siltos citiem nest.

Celties! Celties! Celties!
Ne par zvaigzni saltās debesīs, bet cilvēkam būt!
Sajust otra bēdas un sāpes...
Ik krītošu liepu lapu, kas rudenī lūdz -
Pasaudzē, pasargā, mīli
Un dzīvo šo dzīvi patiesi -
No sauleslēkta līdz saulesrietam un īsti!