Tas ir mūsos

Tas trauslums un maigā sirds daba mirdz viļņos.
Vieglo vēja brīžu skartās vasaras dienās,
Kad svelme dedzina domas un vārdus,
Pie jūras sabužinot ik matu cirtu pār plecu...

Liekot justies labāk un elpot vieglāk,
Kad kāds salauž Tavu uzticības nastu,
Pārvēršot vientuļàs klintīs dzīvas jūtas,
Triecot tās kā okeāns smagos viļņus pret krastu!

Tas maigums un trauslums,
Kas ne ik vienas sirds dabā...
Sevī ko patiesu un skaistu glabā -
Spēju mīlēt, piedot un dāvāt... nesabradāt