Ikdiena.

Es katru mīļu dienu pa staignu purvu brienu.
Visapkārt akači kā tādi kakuči.

Kur kāju likt, tik raugi ir priekšā viltus draugi.
Te nešķīsteņi lodā, kas celti augstā godā.

Tur ļaunums sēž uz ciņa, to jūtu zemapziņā.
Uz sprunguļa, kas tievs, tup alkatības dievs.

Šīs lāmas virsa spožā ir nekrietnība drošā.
Tās dūņu bedres priekšā glūn viltus- vilkt grib iekšā.

Lūk melu migla lien, tā sasaista, tā sien.
Tā paralizē domu, lai pītu tīklos lomu.

Kā sausu meldru šalkas vaid aklās varas alkas.
Ja solis šķībs būs kāds, tad cietīs godaprāts.

Nu jāiet uzmanīgi pāri, draud aprīt mani zaņķis kāri.
Tā katru mīļu dienu pa staignu purvu brienu,
līdz atradīšu krastu cietu, lai beidzot droši tālāk ietu.