Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Bet tam reiz tomēr jānotiek.


Lai kāda sirdij vēlme būtu, lai kā ar ilgās kaistu tā,
mums jāsatiekas, es to jūtu un dzīve jāiet divatā.

Mēs viens bez otra esam tukšums, kā kaltis koks, kam lapas birst,
kad uzpūš vējš tam savu elpu, it visi sapņi jukās irst.

Bet tam reiz tomēr jānotiek, es izslāpis, bet varu iet
tev pretī tur, kur saule riet, jel rieta stundu apturiet.

Es zināju, ka nāksi tu, kad saule riet,
tad saķersimies rokās mēs un varēsim kā bērni diet...

Jel rieta stundu apturiet!
Viedokļi par dzejoli
 lapsu_aacis  2021-01-14 07:56 
kad lapas birst, tad jaaiet irst.
ojaa.
labs teikums! unj gal`nais - visi
vienmeer izlasiijushi zina ko domaais fantazeetaais.

:DD
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?