Dubļu balāde

Šai peļķē sēžu, apkārt smird, šī dūksts pie sevis tura.
Nāk spēka rats, to tikai dzird, ir panikā kur kurais.

Tik gaisā ceļas šļakatas, pret sauli ņirb un dejo,
bet tad pie zemes nokrīt tās, kas netrāpa man sejā.

Kā dublis ratam pieķeros un dodos tālā ceļā.
Es laikam līdzi lidinos, viens mirklis augšā, lejā...

Man pretī vējš un jaunas ziņas, nu dzīve skaista solās būt.
No vakardienas nav ne miņas, cik sūri bij, kas to vairs jūt.

Ir labi, kamēr saule spīd, bet skatos- negaiss mācas.
Nu risks ir šo pašu brīd būt atpakaļ, kur nācis.

Līst lietus caurās debesīs, tas puto- apkārt palo.
Es turos cieši... neaiznesīs, bet mani nost tas skalo.

Kā dubļu pika krītu es pie zemes slaidā lokā.
Kur biju ūdens mani nes, kaut sapnis bij’ jau rokā.

To visu vienreiz gribas beigt ar savu beigu beigām,
bet nav tik vienkārši to veikt, to nepadarīt steigā.

Un tā tas turpinās ikbrīd’ šai deformētā telpā.
Es sēžu peļķē, apkārt smird, ka aizraujas man elpa...