Mani tver

Es gaidīju, Tu nāci, es teicu: ,, Mani tver... ‘’, Tu tikai mazu šķirbiņu šīm jūtu durvīm ver.
Tu puķe, vajdzīgs mēslojums, lai atraisītos Tu, jo redzu- mīlas parāde it ātri beigsies nu.
Cik otram vajdzīgs, nevaidzīgs, to nezinam neviens, cik tuvs, cik otram liktenīgs, kas dvēselītes sien.
Tik zinam to, ka nesodīti nepaliksim, tik to, ja netiksim, kur tiksim,
būs nožēla un smagas domas, būs pelēks rīts un vakars tukšs bez omas,
būs saule nespoža un mēness tikai dils, it viss, kas apkārt, tikai vils.
Mums jāņem to, ko liktens piedāvā, jel atver durvis, grimsim mulsumā...