Es ienesu pilsētu laukos

Es ienesu pilsētu laukos
Un svarīgo nokavēt bijos.
Ar trauksmaini sajauktām domām
No pilsētas neatvadījos.

Tad skatījos akli un ļāvos,
Lai pagātne skrietu pa priekšu.
Un, sagūstot šaubas kā vējus,
Sirds pildījās tikai uz iekšu.

Tā pārtapa burvīgā ziedā,
Kam atplaukstot smaržot ne smirdēt.
Tīrs klusums bez apziņas maldiem
It visu nu lika man dzirdēt.

Es ienesu pilsētu laukos,
Un vienādi likās man rīti,
Bet tagad lemts citādāk mosties
Un dzīvot sev pašam par spīti.