...Nekad, nekur mūs liktens neatstāj...

Cik reti satiekas uz zemes
Divas dvēseles no iepriekšējās dzīves.
Bet retas tikšanas tiem laimīgajiem
Un visu mūžu paliek atmiņā.
Nekad, nekur mūs liktens neatstāj –
Jo visu laiku maisa īsai draudzībai.
Es zinu, tas jau bija nolemts tūkstoš gadu atpakaļ:
Mums bija jāsatiekas, jāiemīl un jāšķirās.
Jau kurš labs cilvēks paiet garām man,
Vai mani pašu aiznes laika plūsma,
Nekad, nekur mūs liktens neatstāj,
Ikvienam mūsu solim seko.
Var būt tu brīnies, kāpēc tā?
Kāpēc ir vientulība mana sabiedrotā?
Tas ir tāpēc, ka kāds ir lemis manā vietā,
Un man tik lēmumam ir jāpiekrīt.
Ja kādreiz taisos cilvēku es mīlēt,
Kas nācis ir no iepriekšējām dzīvēm,
Man sanā k atnest viņam tikai sāpes
Un sevi nomocīt vēl vairāk.
Nekad, nekur mūs liktens neatstāj,
Un dzīve aiznes garām man
Jūs, cilvēki, ko veinmēr mīlu,
Bet tuvināties nespēju.
20.10.99.