Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Tepat Latvijā

Smalks lietus no mākoņiem sijā, ir apmācies debesu vaigs.
Ak saule, vasara, mīla, cik skumji rit mūžības laiks.

Lūk, kaut kur nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Zemgales.

Pūš vēji un bangojas jūra, uz krastu tā dzintarus nes,
Gulst priedes jūrmalas kāpās kā raudošas atraitnes.

Lūk, atkal nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Kurzemes.

Pār kalnu trauc pelēki vāli un mēnesi neredz vairs skats.
Starp diženām eglēm kā rūķis uz celma sēžu viens pats.

Lūk, atkal nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Vidzemes.

Skumst mitrajos purvos vēls rudens, tos pēdējās lapas sedz,
Klīst tumsā mirušo gari, kā maldu gunis tos redz.

Lūk, nokrita beidzamā zvaigzne,
Kā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Latgales.

Viedokļi par dzejoli
 Cerinju_Peeteris  2017-10-25 10:25 
Lūk, nokrita beidzamā zvaigzne ..

[mazliet baisi]
[paklanos]
 Burve77  2017-10-25 11:40 
Ļoti dziedams rudens dzejolis.Labi sanācis!Bēdīgs jau gan...
 noktirne66  2017-10-25 16:33 
Mirstam nost, nav domu citu vairs...
 riebekle  2017-10-27 08:36 
saule, vasara, mīla...jā, skumjas vien...
 vaga  2017-10-28 14:33 
kaut kas ļoti sendienīgi klasisks. labs, tēlains. man patika
 klusaisMiileetaajs  2017-10-30 19:04 
Nav ko skumt laikā, kad tuvojas Latvijas 100-gade! :D
 dadzisgan  2017-10-31 07:11 
skumji labs..
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



on-line.lv
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu