Ziema ar rudeni varēs tusēt...

Ziema ir vienīgā, kurai brīvs brīdis,
Kad savi darbi ir apdarīti,
Sēsties pie upes, kur ledū salst kārkli,
Salu atlaist mazlietiņ uz sprīdi.
Lai nu tas dodas pie māmuļas sarmas...
Sāk tā runas ar abiem vīriem.
Lietaino rudeni, lāses tai skaras,
Vienmēr nodomi bija tam tīri.
Abi ar pavasari tie ir kā brāļi
Izskatās, vai tik tie nebija dvīņi?
Saule, kad iesaistās viņu runās ,
Vārds tiek dots vasaras radam tuvāks.
Tuvāk pie vakara, saule, kad dusēs,
Ziema ar rudeni varēs tusēt...