Fantasmagorija

Reiz Teicu ik mirklim- Neaizej,
Bet visus aiznesa vējš, kas garām skrēja
Un aukas iemeta tos pilnīgi svešās sejās.

Es esmu lapa uz dīvainās dzīves takas
Bez kokiem, bez zariem, bez saknēm,
Un dzīvoju savā -vientuļās lapas plaknē.

Tad redzu kā tumsa savu muti ver vaļā,
Lai gaismas pilis bezgala dzelmēs grūst
Un dzirdu-kā tumšajos pakalnos ozoli lūzt.

Bet varbūt ikvienam dvēsele pušu lūzt,
Kad aiziet Pasaules godība, neceļot skatu
Dzirdot kā ielejās nograb miroņu rati.