Acis

autors: donnabella [dzejoļi]

Tavas acis ir kā dziļš okeāna,
kas ievelk un nelaiž vaļā.
Tavs atraidījums vien pašapmāns,
ar kuru pats netiec galā.

Tavas skopstas kā liesmas,
kas silda manu sirdi.
Mana sirds liesmos
vien kamēr Tu mirdzi.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
lapsu_aacis	2015-10-30 13:08
nesanaak teU trolli. joprojaam nesanaak. naU talanta unj nekad nebuus.
straume22	2015-10-30 15:14
Nu bet-oijs, kur stāvu. "Tavas skopstas kā liesmas, kas silda manu sirdi." - Šito nesapratu. Pārējais gļancīgi(tikko izdomāja, panesās, dzeja iespaido)
klusaisMiileetaajs	2015-10-31 11:29
Jā, jāpiekrīt teicienam, ka mīlestība ir jūtu uzvaras pār prātu apliecinājums. :)
kisindzera	2015-10-31 19:14
Tik maz rindiņu, bet tik daudz kļūdu! Sēdies, 2!
kamss	2015-11-01 23:33
ja uzliktu nosaukumu piemēram: "domas ripojot no kalna" vai "mēģinu tevi mīlēt ar kreiso roku" tad vis ir ripā arī kļūdas gramatikas attaisno sevi ir ok
Santrape	2015-11-08 13:28
Neiesaku aizrauties ar pirotehniku, tad vien ne skropstas būs liesmās, bet pieķers vēl ko klāt. Okeāni ir bīstami. Arī tie mirdz.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!