Es satiku viņu atkal

Es satiku viņu atkal
Vakar uz drūzmainas ielas.
Citi steidzās, bet mēs stāvējām,
Kā miris un apstājies būtu laiks.
Stāvējām un vērāmies viens otrā,
It kā mēs redzētos reizi pirmo.
Saules zaķīši vizēja tās tirkīza acīs
Un zelta cirtas sedza slaidus plecus.
Viņa bija tādi pati
Kā es biju mēģinājis aizmirst,
Bet laikam nebiju spējis.
Mēs pārmījām pāris vārdus,
Kas šķita bezjēdzīgi un lieki
Un tie bojāja mirkli,
Jo viss svarīgais, kam bija jēga,
Piederēja klusumam, nevis lūpām.
Asins sarkanām, pilnīgām lūpām.
Tad viņa samulsa un vaicāja klusi -
Kur palicis tavs mazais putniņš,
Ko vienmēr nēsāji sev līdzi
Un vienmēr sargāji tik dārgi?
Tas mēdza vīterot čukstus
Un zilie spārni bija daiļi.
Man tas patika ļoti,
Un dažreiz patīk joprojām.
Es to atminos vēl reizēm -
Atminos tā šūpuļdziesmu,
Un man paliek žēl zaudētā laika.
Es uzsmaidīju un meloju teikdams -
Tas ir miris jau sen.
Tas kļuva vārgs un arī vecs
Un spārni pārāk trausli.
Putniņš nespēja vairs lidot,
Bet skanīgā balss palika dobja.
Es atdevu to sarkanam rudenim,
Un tas aprija putniņu sevī -
Zem dubļiem un kritušām lapām,
Līdz ziemas sārnām un saliem.
Kā gļēvulis es meloju bez kauna,
Bet paldies tev, noslepuma plīvurs -
Viņai viltus mūžīgi paliks apslēpts,
Jo es esmu apzvērējies klusēt
Un mazais putniņš ir droši paslēpts.
Tas mīt zeltītā būrī,
Istabā bez logiem un durvīm,
Bet es par to rūpējos labi.
Es to dzirdu ar stipru vīnu,
Lai tam debesis liktos tālas.
Smacēju cigarešu dūmiem,
Lai tas nespētu vairs dziedāt.
Bet viņš reizēm arvien spēj...
Un reizēm arvien man ir skumji...
Kā gļēvulis es meloju viņai teikdams -
putniņš ir miris.
Un viņa vīlusies aizgāja,
Un uz atvadām sniedza skūpstu.
Sniedza vienu - pēdējo skūpstu
Ar asins sarkanām lūpām.
Kā es no sirds vēlējos teikt,
Ka mazais putniņš vēl dzīvs
Un vīterot māk daiļi!
Bet arī tie būtu meli...