25032014/1020______________________sarunām_____ _ _

Ja nu kādam ir ko teikt, tad —

kolēģi, lūdzu, čatosim, apsveiksimies un strīdēsimies šeit; zem dzejoļiem runāsim tikai par konkrēto tekstu.

25.III

Šādas dienas mums ir vairākas; slikta vēsture; un sēras vrb ir zināma nācijas brieduma pakāpe, tomēr tās nevajadzētu izkaisīt pa dienām un datumiem visa gada gaŗumā [katram mums vēl pašam savas sēru dienas.. tā tāda ziemeļu tautu eupatnība], protams, ja būtu jāizvēlas viena sēru diena šim drūmajam vēstures posmam un aizvešanu notikumiem, mēs atkal sastrīdētos. Texti, kuŗus es atlasīju RK Maisam ir par 1. aizvešanu pieredzi, bet pietiekoši vispārināti, lai runātu uz katru un par katru, arī nākošo notikumu.

Sāpes

Svešas kājas samīda Latvijas zemi,
Sveša roka izkaisa latviešu tautu,
Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei, nabaga putnu.

[15.06.1941. Zinaīda Lazda]

Aizvestiem

Ak, cik daudz draudzīgu seju
Vairs neredzu ielās, kur eju.
Cik siltu glāstošu delnu
Vairs nesniedzas sveicienam pretī,
Cik draugu soļi reti...
Sirds skumju pilna kā pelnu.

[Kārlis Skalbe]

Mocekļi

Pa mazu lauku ceļu gāju,
Kur vasara visapkārt zied,
Un draugus tālē iedomāju,
Kas tumšu sāpju ceļu iet.

Daudz mocekļu bij izredzētu,
Tev, mana mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu
Čukst sāpju stundā: Latvija.

Zied balti visas ceļa malas,
Ik solī ceļos nometos,
Še gribētos man klusi lūgties,
Lai Dieva roka sargā tos!

[Kārlis Skalbe]


Aizvestais

Kur jāgrauž būs asaru maizes dona?
Vai galvu likšu uz cietuma klona,
Vai taigā tālā uz sarmota ciņa,
Man būs tikai vienas domas un miņa:
Es sapni par dzimteni pagalvi likšu,
Ar viņu atkal es laimīgs tikšu,
Un dusēšu saldi kā mātas rokās —
Pat nāves mokās.

[Kārlis Skalbe]


[e]