Aneksindreniguāna gars

Vientuļu māju acis
Nakts atsvešinātību meditē
Mutuļo barokāli smagnēja tumsa
Nozib ceļazīmes hieroglifs
Un kāda ēna izšķīst asfalta upē

Katrs pagrieziens
Kā atsevišķa dzīve
Pazūd aizmirstībā jaunam nākot
Zibens šautras apvārsni sadala
Fraktāļu šūnās
Un pēdējais malks no ruma pudeles kakla
Izlaužas Sātana atraugas rūcienā

Balts limuzīns
Mirdzoši melni logi
Virs miroņa pieres tarantuls sastindzis lēcienā
Lētas upe ieplūst pazemes valstības jūrā
Un pērkonam dunot piedzimst
Aneksindreniguāns
No murgu un mītu rūnām
Izvērties Dēmona stāvs
Mēnesi aizsedzot paceļas pāri
Sagrautu pilsētu drupām
Un izlīst mākoņu drūmajā dzelmē
Iesūcas gaisā
Kā skābe dzīvības avotos
Kā asiņains plīsums Svēto debesu velvē
Aneksindreniguāns
Caurvij ar melnvaras valgiem
Telplaika stiprinājumus
Un spēka strāvas

Nozib gar logiem
Ugunīs kropli lēkājošs krāsmatu rēgs
Galējās robežas pārkāptas
Atpakaļceļa vairs nav
Šķīst stērbelēs baltie spārni
Un saplūst ar nakti
Ar nakti piesūcies viss
Ir ticis izrunāts
Aneksindreniguāna lāsta vārds
Un izsaukta Pekles Kavalērija
Pēkšņā haosa kaskādē Lielceļā melnā

Smagnēja tumsa
Ķērc krauklis
Vientuļnieks izgaist starp kokiem
Starp septiņiem varavīksnes lokiem
Melna asins plūst
Krāsaina krāsaina krāsaina
Pāripalikusī dzīve kļūst
Ar naktīs dzīrojošiem spokiem
Aneksindreniguāna pagrabos
Pilns sarecējušu tumsas asiņu
Ruma tarantuls pūst