Atmiņās klausoties

Kā gribas ticēt tam, ka reiz viss būs labāk..
Kā gribas noticēt tam visam
Tik daudz ir sāpēts, tik daudz ir lauskās plēsts
Tik daudz ir klusēts, tik daudz ir vējā palaists
Kā, lai notic tam, ja pēdējais ko atminos ir asaru plūsma?
Atceros to mirkli, klusums apkārt vien tik bija
Viss ko sadzirdēt spēju, bija sirds, kas nemierā sitās
Klusums..Nebija sadzirdami neviena soļi
Ne skaņa, ne smiekli..
Viss, ko spēju dzirdēt bija asaras, kas savā ritmā plūda gar maniem vaigiem
Viss par ko spēju domāt, bija, ka nespēju noticēt, ka esi tā centies iet uz priekšu
Tik daudz devis, tik daudz cerējis
Un tad tu atver acis vaļā, tu ieskaties, bet neieraugi to, kam bija jāstāv tavu acu priekšā
Ko gaidīji, ko tava sirds tik izmisīgi gaidīja atnākot atpakaļ
Tikai tad tu saproti, spēj apjaust to, ka tas viss ir aizgājis
Tu apsēdies, noslauki asaras, noslauki savas brūcis, kas tik ļoti sāpēt spēja
Un atliec to visu tajā klusumā, tajā klusumā ko juti, ko nespēji sadzirdēt
Kā pēc tā visa spēt ticēt velreiz?
Kā, lai noticu sev, ka viss būs labāk? Kā?
Kā, ja mana sirds vairs nepukst kā agrāk...
Tas liek šobrīd klusēt un izlikties, ka nekā nav
Izlikties, ka domas nešaudās atmiņās
Bet, kad pienāk klusumā brīži, es pieķeru sevi, pieķeru sevi atmiņas meklēdams
Un uzdodot sev jautājumus, vai ticēt? Vai sadzirdēt to? Vai just to, vai tomēr palikt šeit.
Vai atgriezties atmiņas, kas liek klusēt man ik reiz..