šovakar pavards gauss

līst.. šovakar pavards gauss
(no pusdzeltējušas grāmatas izrauju lapas
lai uguni degtu..)
lapaspuses no pagātnes
avots sauss

.. reiz
klauvējot pie durvīm
klusi
tad nepacietīgi skaļi
bez atbildes
visapkārt skanošs
klusums
saritinās kamolā sīkā
smidzina līņā
pamazām pieaug aizvien lielāks un lielāks
miglas pinumā kāds velis aizplandās
neviena cita nav..
kas celtu
nestu
pazemību manu un iemācītu lēnprātību
aiz rokas paņemtu cauri labirintam vestu
(ak lepnums, ātra daba, augstprātība - trīs māsas kas man reizēm papēžos min)
svārku mežģīnes pinas straujos soļos
vēlāk mājup skrienot
paspēt līdz tumsa līst
līdz dienas vizuļu orhideja vīst
krēslas neatšķetināmos mezglus sienot
zemeslode esot apaļa
(reizēm šķiet kantaina
citādāk mēs tik bieži nemaldītos pa tās stūriem.. laikus pārnāktu mājās)
auskari tirkīzkrāsas akmentiņiem šūpojas šurpu turpu
mazliet zvana
domas iestrēgušas
nemitīgi riņķo tikai ap vienu
manu uzcelto ilūziju burukuģi
kā plaši vaļā atvērtu necaurejamu sienu
nepamanu ka visu vainu noveļu uz tevi
kad vētrā saplok buras un borta malas viļņi rij
(vējš tikai vējš pūš no nepareizās puses)
kāds no mums pacēla nokritušo grāmatzīmi
varbūt tā mana varbūt tava bij

sapinos
vēlāk krustcelēs
(tur apjūk visi - kaut ko zaudējot, gan iegūstot)
kādu dienu bez zirga balta
atnāca mans princis kājniekos
vāru tēju
klusi vārdoju
spēku un izturību izturēt rītdienu..

ābolu pērnā gada vīns
uz augšējā plaukta
tiek taupīts tai dienai
kad skanēs --
Klauvējiet, un jums taps atvērts
(tā pat kā šodien tad pagātne sadegot sprakšķēs)
..
aizdegas uguns, vakardiena pārvēršas pelnos