Beigu sajūtās

Man vakar gribējās kliegt:
Uz akmeņiem , zāli un ceļu.
Man gribējās gaudot kā zvēram
Vai raudāt kā aizkautam teļam.

Par visu, kas bijis un nespējis būt,
Par sirdssāpēm grūtām kā nāve.
Pats spētu par ceļu, akmeni kļūt
Līdz saule kļūst auksta un blāva.

Bet šorīt skatījos miglā, kas velās
Kā ezis pelēks caur arumu sliedēm.
Tad pēkšņi dvēsele debesīs cēlās,
Kā pieneņu pūka lēnām un liegi.

Kam raudāt, kur mesties, ko darīt?
Visapkārt tāds klusums un miers.
Nu zinu, ka tikšu tam pāri
Pat mākonis melnais -tas atnāk un iet.