Latviskais un vienmēr dzīvais

Tikai lietus lāses retas
Norūca, un noskaidrojās diena
Rasā augstu ceļot ķepas
Kaķis atnācis pēc svaiga piena

Cūka tīksmi kasa sānus
Vista savus darbus nebeidz slavēt
Gailis skaļi sasit spārnus
Iedziedās, un aiziet dārzus ravēt

Ķepas kustinādams dzīvi
Suns guļ, nolicies uz dienas dusu
Strazdi tukšo viņa šķīvi
Tā, lai nepamostas – klusu, klusu

Siena šķūnis pilns līdz korei
Šāda smarža daudzus gāž no kājām
Nav vairs laika makšķeršņorei
Arī vietas nav te miesām vājām

Cielava pa lauku staigā
Laiks jau rīkot kartupeļu talku
Dzērvju kāsis tālē klaigā
Neskumsti, bet pirtij gādā malku

Gaida govs, kad atskries teliņš
Vistām līdzi staigā cāļu pulki
Dabas iestaigāts tas celiņš
Kuru pēta gudrie zvaigžņu tulki

Skaļi iekviecas, un apklust
Miķeļdienai novēlētais sivēns
Kā var aizmirsties un pazust
Latviskais un vienmēr dzīvais pagāns!