Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Konkursam [6]

Ir pasaule apaļa, bet varbūt tur to trīs vaļi,
Būtība nemainās vaigi man svilst,
Kā bērnībā mans nobrāztais elkonis un nobrāztie ceļi.
Toreiz mana nobrāztā lepnuma spožums,
Izgaisa kā krītoša zvaigzne,
Es ievēlojs piedzimt no jauna un izskaust pasaulē naidu.
Agrāk elkonim plāksteri veidoju no ceļmalu lapām,
Šodien manam nobrāztajam pazuda mirklis,
Kad no bezrūpīgajiem par viedajiem tapām.
Divdesmit divi zibenīgi pavasara mirkļi,
Laiks ko devi manu nobrāzto celi ārstēt,
Cīņās tika gūtas jaunas rētas, ko atstāja šķēpi un durkļi.
Tagad sanāk vairāk pasaulē kurināt naidu,
Būt tālu prom no atdzimšanas,
Ar manu nobrāzto sirdi retāk redz manā sejā smaidu.
Kur manā nobrāztajā nu jau sirmajā galvā,
Neatrast utis un blaugznas,
Es pieviļu sevi,ne trenerus, negūstot balvas.
Bērnībā nokrita zvaigzne tieši man klēpī,
Es vēlēšanos īstu ievēlējos
Lai būtu es Pīters Pens, ne Dželsemīno melu zemē.

Vokatīvs bez jautājuma
Mans nobrāztais ciniķi Lapsu_aaci
Pareizais_virziens ar jautājums
Vai Tev ir vēlēšanos piepildījums?
Viedokļi par dzejoli
 lapsu_aacis  2013-03-14 12:38 
7 no 7. pareizajaa karjtibaa.
zaČots.
 Closing_Time  2013-03-14 13:09 
labs
 klusaisMiileetaajs  2013-03-14 20:07 
Baigi, jā..!
 Vikinja  2013-03-15 07:26 
Man ļoti patika! ;)
 Plaanpraatinjsh  2013-03-15 08:00 
Izsmeļoši.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu