ar ilūziju lietuslāsēm līstot..

zelts lēnām pārvēršas sudrabā


rudens
ziema
klusums un miers


klusums
nekad nav bijis
patiesībā vienmēr kāds skaļi nedzirdami kliedz
savas ilūzijas apglabājot
kādu brīdi paliek nekustīgi raudzīdamies it kā tālumā
kur kopā ar horizontu saplūst burinieki balti
līdz nākamā rītā jaunas ilūzijas dzimst - caurspīdīgas
reizēm trauslas
[pieskarties ar pirkstugaliem..]

--
ja uzmanīgi vērīgi ieskatās un apklust
reizēm var pamanīt
lielus caurspīdīgus burbuļus
tie lido virs seniem parkiem un namiem
virs mūsu kailajām galvām
zaigojot plīst
ar nedzirdamu troksni
mikroskopiskā atomsprādzienā aiziet
bojā pat veselas ilūziju pilsētas
sagrūst.
putekļi
mirdzoši pārklāj sapņus
..vēlāk pārlīst pār mums..
mēs klīstam ielās ar mazliet jokainu smaidu sejā
kaut ko zaudējot
kaut ko iegūstot
kaut kur plīstot
ar ilūziju lietuslāsēm līstot

--
pie operas
jau aizmigušās magnolijas zaros
vējā aizķēries mans ilūziju burbulis
viendien to ķeksēju lejā [tad atmetu ar roku]
galu galā man to nepietrūkst -
viena burbuļa vairāk vai mazāk
vēl pilna kabata sapņu