krusceles

Pie krustcelēm es stāvu
Un lūkojos uz kultūras pagrimumu
Vai tiešām mēs esam cik slikti, kā saka?
Vai tiešām jādedzina nost?
Un jāceļ jaunā kultūra no jauna,
uz pelniem un gruvešiem, kas sadegtu
Vai tomēr kaut kas, ir mūsos palicis labs..

Uz krustcelēm sēž mazs bērniņš
Viņš nezin ne draudu, ne briesmas,
Ne to kāda ir izbojātā pasaule
Viņš zina tik to ko māte mācījusi,
Ko viņa viņam šūpulī ieguldījusi.
Ko brālis uzbūvējis ar savām rokām,
lai būtu labi mazajam
Ko tētis sargājis, sargā, un sargās....
Ko vecvecāki dāvājuši, kad to auklējuši.
Uz krustcelēm stāvot, pēdas deg.
Mazo tā neaiztiek, jo tas nav pie vainas
Uguns ir mani panākusi,
Bēgt vai ar to kopā degt,
jo neviens cits to nav bojājis kā paši mēs.
jāsāk ar sevi, tad ar citiem.
Tad varbūt celsimies, kā fēniksi no pelniem.