...šai pavasarī...

Esmu tik laimīga un tik labprāt dziedu,
Un jautri rotājos šai pavasarī,
Kad mīlas sapņi atver smaržās ziedus.
Pa zaļām pļavām klīstot,puķes lasu
Gan krāsā baltā,dzeltenā un sārtā
Tās visas saucu Mīļais Tavā vārdā
Ir ērkšķu rozes,narcises ar rasu.
Vai līdzīgas tās Tavai sejai,prasu,
Kas mani mīlot ņēmis savā varā
Un Tavam priekam vien es vēlos ziedēt.
Ja es starp daudziem ziediem rodu kādu,
Kas,šķiet man,vairāk Tevim līdzinājas,
To plūcu,skūpstu,ar to sarunājos,
Cik protu,pilnīgi Tev sevi rādu
Un savu sirdi atklāju un prātu.
Bet citus ziedus vainadziņā daru,
Ar maniem matiem kopā sietus.
Šis prieks,ko skaisti ziedi acīm dāvā,
Ir tāds pats prieks man redzēt Tevi pašu,
Tu mani aizdedzis ar savu dvašu
Un savalgojis maigās mīlas skavās.
Man vārdiem spēka izsacīt to nava,
Pār manu sirdi kāda Tev ir vara.
Lai elpas nopūta to izpauž vārdu vietā!
Tās izplūst maigas it kā vēja pūtas,
Uz Tavām krūtīm iet par smaržu lēnāk.
Un Tu,līdz sajutis to glāstu maigo,
Tās sūti atpakaļ man viegli darīt,
kad saucu es: Nāc,manas ilgas kliedē!