Ziemeļkorejai bēdu brīdī

Sus paģirās varonīgās darba tautas mute,
Bail darba trieciniecēm aizkarus vaļā atvilkt,
Veterāni plēš no krūtīm ordeņus nost
Un dzīvajam dievam prasās līdzi.

Kā pieraudāti, karogi ļengani rītausmā atdus,
Un darba tauta klīst kā kucēni, kam atņemta mamma.
Ir ciet tukšie veikali, nopūšoties stāj metro...

Bet tu, Kim, aizvien esi aizkavējies it visā, -
Tavā kalnu un priežmežu ieskautajā palaco,
Garlaikojas no Itālijas fraktētais
Picu pavārs, picajolo.

Put putekļos tava kino bibliotēka,
15 000 nolādēto jeņķu filmu,
Un nezin ar ko tālāk nodarboties
Tava konjaka pagraba sargs,
Kas tik ļoti saprata tavas sāpes par tautu!

Kā pietrūkst tagad valstij tava satvēriena,
Kā pietrūkst izšķirīgi stieptās rokas,
Un piemirsto kodolgalviņu apmīž suns,
Un vīrs, pagrūž malā vārgo sievu,
Vairs negribot radīt nākamo komunistu...