Nāc.

Nāc, padzer maigumu no plaukstām manām,
Tik ilgi nav man bijis, kam to dot,
Un varbūt aiziesim uz jūras krastu
Par klusu laimi mazliet pasapņot.

Starp saldiem vārdiem, kas tāpat nav īsti,
Starp meliem, kurus ikdiena mums dod
Un pelēcīgo sapņu paradīzi
Neviens ko atminēt vēl neizprot,

Starp nodevības līkumotiem ceļiem,
Starp cilvēkiem, kas prot kā suņi riet,
Starp liekulības pavedieniem glumiem –
Tur laimes pēdas velti meklēt iet.

Ir jāiet taisni — tieši sirdī iekšā,
Ir jāiet dziļi – tieši dvēselē,
Un jābūt vienmēr tādu durvju priekšā,
Pie kurām nedroši nav jāklauvē.