Varbūt.

Varbūt par daudz es esmu skumusi,
Par daudz ir bijis miglas pilnu rītu,
Kad cauri vientulības tunelim
Ir bijis jāiziet ar klusu spītu,
Kas neizprotami vēl manī kvēl,
Kā ogles pavardā, kam reiz lemts nodzist?

Varbūt par daudz es viena bijusi,
Kad satumst klusos rudens novakaros,
Varbūt par daudz es lietos lijusi
Un skatījusies puskailajos zaros,
Kad lapām, raisoties pa vienai vien,
Tās satver vēja saudzējošās rokas?

Varbūt ka biju par daudz laimīga
Es tajos mirkļos, kuros savienoja
Ar tevi liktenis, kas tagad šķir
Kā upe divus krastus mūs uz mūžu...
Kāpēc vēl dvēsele pēc tevis kliedz,
Bet lūpas, klusu ciešot, noliedz visu?

Un vai pār dzīves kalnu vēlreiz nāks
Kaut basām kājām laime, svētot klusi...
Es beidzot mājās būšu pārnākusi.
Bet vai tu skatīsies vēl uz to pusi,
Kur ābeles no jauna ziedos slīgs?

Vai es jau acis būšu aizvērusi?