Sonets

Tu zini, varenie bez tevis projām raujas,
Tu zemes sarkanas un saules radīts gars.
Tev kliedzot visumā pēc zvaigznes gaitas straujas,
Par tevi jautā rīts un liesmā meklēts zars.

Pat draugiem miera nav pēc tavas beigu kaujas,
Kad līdz ar mūžību būs zemē liets tavs spars,
Un redzēs akmeņi uz vecās kalnu kraujas,
Kā tavu pasauli un bezdibeni skars.

Lai klauvē pērkons, raujot kapā tavu miesu,
Ar spēku dunot vēl un vējiem izdziestot,
No asins likumiem tu siti savu tiesu.

Vien dzīves smagumā tu spēsi tikai dot,
Un sevī pelnus bērt ap vienu pavedienu,
Un zibenīgs būs lēmums iet un apskaidrot.

Ar liktens elpu tad tu beigsi savu dienu!