***

uzzīmēšu aizkarus katram pārtrūkstošajam skatienam
starp tevi un mani no polārgaismas
no dzeltenām pieneņu sejām
un spāru skrejām upes spoguļa trīsās -
no patiesības
lai piezemētos nepārraujama apļa vidū
ar neizgaistošu centru
mīlestībā
un nepamanītu mūs neviens

zemes rotācija atsviedīs atpakaļ biļešu kontrolierus
kas skatienus pārdod un maina bez skaita
un atkal kādā muzejā būs izstāde
no avīžu dekoltē un reklāmām skaņu platēs
kur apmesties putekļu ērmiem
ar fonā virpuļojošu vilciņu uz riekstkoka galda
pašpaļāvīgi baltā piektdienas vakara elpā
jo nepietiek iesmiet smieklus
caurcaurēm neīstās acīs
lai bailīgi justu
katra satuvināšanās ir atļauja ielidot sevī
par spīti visiem un visām apkārtklejojošajām mīlām
piederēt iekšējam dvēseles polam
ne kārtējai iestiklotajai ādai no arēnas cirkā

tiklīdz es apstāšos
tu atkal uzlauzīsi man acis
un pārsnigs domām silts sniegs no saturna puses
sapņu strūklakas pārklāsies pērlēm no čalās tērpušās jūras
izmirdzēs visu tūkstoš mazās krociņās savilkto pasauli
līdz pat saulei
lai atkal mūs pamanītu
lai atkal atlēkšotu kāds biļešu kontrolieris
un ievīstītu katru manīto skatienu
laika muzeja tīklos