Sirds bāka

Acu plaksti veras lēnām ciet,
Pulkstenis sāk gurdāk skriet.
Taču nakts vēl jauna, gaišs tās vaigs,
Nav pienācis man miegam laiks.

Tīšos es segās, gulšos zālē,
Lūkošos zvaigznēs, šai debesu tālē.
Un tad, kad nokritīs viena no tām,
Vēlmi es izteikšu, sakniebtām lūpām.

Manī sen jau mājo tā,
Kā ogle kvēla, vārdos neizteikta.
Šo vēlmi tagad uzticu zvaigznēm,
Spēka kurām ir pārpārēm.

Lai nogādātu to pie viņas,
No kuras bijis nav ne miņas.
Un varbūt ogle aizdegs to,
Sirds manas bāku, manu izredzēto...