Veltījums...

Caur tumsu pretī gaismai Tavs dzīvības kliedziens,
Zem spiediena padebešiem tad ierodies Tu.
Ar ilgām pēc siltuma,mīļuma protams,
Neapzināti alkstot pēc cilvēku pilnīguma.

Ar laiku,Tu audz un ceri,ka kādam noderēsi,
Tavas turpmākās dienas šķiet - kā pavasars.
Tu vēl neapjaut,no kurienes laime rodas,
Bet jau pakļaujies ārējiem iespaidiem.

Ar pieredzi reizē domas smagākas kļūst,
Tomēr cerība nenogurstoši Tev blakus stāv.
Kā uzticams draugs tā soli pieliek,
Kad steidzies dzīvē citus Tu uzmundrināt.

Tad tuvojas dienas mūžības klēpim,
Lēnām,bez steigas iemīli sauli no jauna.
Mieru un saskaņu ar savu dvēseli atrodi,
Jo Tev par savu dzīvi nav jākaunās.

Tu aizej ar smaidu,bez kliedziena,apgarota,
Atstājot aiz sevis neizdzēšamas zvaigžņu pēdas.
Tās Taviem bērniem turpmāk rādīs ikdienas ceļos,
Ka cilvēki,ja vien vēlas,var ļoti laimīgi būt!