Miers

Aukstām lietus asarām raud rudens,
Sārti dzeltens kļavlapu paklājs zem kājām,
Bet pēdējā roze lepni griež vaigu saulei....
Aizvērt acis un sajust mieru:
Lai stājas vasaras trakulības
Un dzērvēm aizlido līdzi.
Sēžot uz akmens krustcelēs senās
Gribas palikt un neiet nekur-
Ne pa labi,ne kreisi
Un arī taisni-nē.
Tā sēžot sajust kā maize smaržo,
Kā dzīvības sula manī no zemes ieplūst.
Kad miers smagnējiem soļiem
Gar tīruma malu brien,
Ar domām piesiet sevi pie vietas,
Ko par mājām mēs saucam.