Pēdējā vēstule Tev...

Es šonakt mēģināju
domās tev aizsūtīt pļavu
ar rasotām smilgu skarām,
ar kaķpēdiņām
un līganiem ziedu zvaniem,
kur paslēpties sapņiem maniem.
Es mēģināju Tev uzgleznot
magoni sārtu
ar maigi trīsošām ziedu lapām
un smalkām putekšņu skarām
kur paslēpties asarām manām.
Es zīmēju ilgi Tev kameni
lielu un brūnu
ar medainām putekšņu kājām,
un celiņu, madarās aizaugušu,
kas atgādina par mājām.
Bet viltīgās margrietiņas
skumjām acīm uz mani skatās
-Esi apjukusi, vai nevēlies zīlēt
mīlēt, nemīlēt, mīlēt?...
Šķūnis vecais gan gleznā
vairs neiederas,
stāstu seno par abiem mums neatceras,
Sabrukušas guļ spāres vecās,
caur dēļiem aug usnes asas
Un pļavā baltās naktsvijoles
stāv basas...
Man pietrūka pusnakts krāsu,
glezna palika nepabeigta,
Mīlēt, nemīlēt, mīlēt...
ir atbilde nepateikta.
(Svešiniece)