es pērku mīlestību...

„es pērku mīlestību...”
bet man nav naudas, lai par to samaksātu...
es varētu arī iznomāt
bet arī priekš tā man nepietiek....
es gribētu pārdot smieklus,
vai nepiepildītos sapņus, vai varbūt – ilūzijas,
lai mazliet nopelnītu...
bet kam gan tos vajag?
visiem to gana. Un uz katra stūra
kāds cenšas notirgot lētu vakardienu...
Kurš gan pirks manus?
tak nevajaga man ubaga dāvanas!...
es samaksāšu, kaut nezinu kā....
nē, nē – mani nevajag žēlot,
es vienkārši klīstot pa pilsētas ielām,
veroties skatlogos, tā iedomājos,
ka tik drūmā, lietainā rudens dienā
varētu mazliet sevi palutināt...
un tā nu „es pērku mīlestību”,
bet cena tai izrādījās tik augsta...
es nevaru samaksāt tik daudz...
tur - tai šķērsielā pie lielās izkārtnes -
kāds pārdevējs pēc garas darba dienas,
nosalis un pavisam noguris,
teicās, ka atdošot lētāk, ja maksāšot uzreiz,
un varot arī uz parāda dot...
bet negribu būt parādā un tā nebija tāda..
tā bija kaut kāda, absolūti nekāda...
Varbūt tur – tai nākamajā šķērsielā,
kur tējnīca senā, būs kāds pārdevējs,
kas tirgos visādus niekus, tostarp - mīlestību,
varbūt izdosies iemainīt ...
kas zina - pret smiekliem skanīgiem,
vai varbūt - pret asarām –
kristāldzidrām, no kurām var krelles vīt.
pret kādu sapni – vēl neizsapņotu,
vai tomēr - pret ilūziju – vēl nepieviltu...
Varbūt, ka izdosies...