Melu akā

Es klusi gāju savu ceļu,
Cerot - nemanīs neviens.
Es eju tur, kur nav neviena,
Tur, kur klusi valda prieks.

Bet pāri manam miera ceļam,
Kurā centos noslēpties,
Nāca pāri vēju šalkas,
Brāziens ass iz pazemes.

Pazudu es vārdu katlā,
Runās, kuras ļaudis trin!
Tagad tupu melu akā,
Kurā naids pār mani zviln.

Vai citu sāpes prieku gādā?
Vai sarunas ļauj dzīvot tiem?
Tiem, kas runājot tev smaida,
Bet, kad aizej - skaļi smīn!

Ja zinātu, cik grūti akā!
Akā, kura gaisma zūd!
Kur ūdens katru dienu augstāk
Pāri manai galvai plūst...