Zieds

Zieds, kurš mīlēja mēnesi,
Kad saule bij’ kļuvusi melna
Zieds, kurš tiecās pie Dieva,
Kad citi ticēja Velnam.

Dienās to mīdīja zābaku zoles,
Naktī tas klusām asaras lēja,
Un, ja dzirdēja soļus,
Bēga, bet kustēties nevarēja.

Vien par to, ka citāds viņš bija
Pār viņu dusmu un zaimu lietus lija,
Vien par to, ka pēc gaismas tas tiecās,
Rūgtums un žults pār to liecās.

Bet pūlī pelēkā nebij’ tam vietas,
Tāpēc pacieta zābaku zoles viņš cietas,
Piecieta šo zemisko dusmu viņš lietu,
Lai varētu lepns un laimīgs pamest šo vietu.