Ērkšķrozīte

Starp nezālēm
Un rudzu vārpām
Aug viena puķe
Koši sārta.

Tai vientuļai būt
Liktens lēmis.
Šai puķei mūžam
Vienai būt,
Par nezāli
Pat varbūt kļūt...

Kā saka parunas
Un ļaudis:
Kas apkārt ir,
Tam līdzīgs kļūst,
Ja negrib mirt,
Tad tā reiz būs.

Bet puķe nevar,
Tā ir maiga,
Tai gribās dzīvot,
Bet to liedz-
Kā lietus mākoņi
Ar platām lapām
Tai zāle spožo sauli sedz.

Kas būs ar puķi?
Kas to zina...
Bet roze
Tā vairs nepaliks.

Tā taps
Par ērkšķrozīti sārto,
Ar asiem dzeloņiem,
Kas garo zāli pastums prom
Un skaistos ziedus
Pretim saulei vērsīs,
Lai citi redz,
Ka viņa neies prom.

Tad nāks un brīnīsies-
Kas tas par krūmu,
Kas rudzu laukā
Savas saknes laiž?

Kāds paņems lāpstu,
Izraks ziedu un metīs
Egļu mežā prom.

Bet lai jau cer,
Ka tas var līdzēt.
Lai tic,
Jo maldi dažkārt der...

Jebkurš labs dārzkopis
Šo frāzi tūkstoškārt jums teiks:

Ja saknes atstās
Krūms augs vēlreiz,
Tā nebūs roze-
Augs kas cits...

Par ērkšķrozīti
Rozei kļūt
Un tādai
Mūžam arī būt...