Dāvana

Ir atkal mana dzimšanas diena,
Tā katru gadu vien tāda pati,
Un reizē tik atšķirīga ir.

Tā svētki man nav,
Vien diena, kad atceros to,
Kas pagājis un neatkārtosies vairs.

Diena, kad atceros visu,
Kas bijis pirms gada,
Ko labu un ļaunu esmu paveicis es,
Ko jaunu esmu ieguvis un pazaudējis,
Ko esmu mīlējis un ienīdis.

Par tik daudzām lietām domāju es.
Nav svarīgas šajā dienā man dāvanas dārgas,
Jo iegūtas tās sapnī un ar naudu.
Vien vēlos dāvanu vienu,
Tā savā ziņā tik dārga, savā tik lēta,
Savā ziņā tik jauka un savā tik rupja.

Bet saprotu to, ka vēlēties to,
Man jāizbeidz jau tagad,
Jo vienīgi es pats, ar patieso sevi,
Vien varēšu sev šo dāvanu atrast.

Šo dāvanu ilgi tik meklēto,
Tik vienkāršo un sarežģito,
Tik tālo un tuvo,
Tik jauno un seno.

Zinu, ka mūžīgi tā bijusi manī,
Bet nav neviena,
Kuram varu to dāvināt tā,
Lai nav man jānožēlo it nekas,
Lai prieks manī
Un šīs dāvanas saņēmējā skanētu.

Var likties tik smieklīgi,
Ka kļūšu es laimīgs, ja dāvināšu citam,
Dāvanu, ko pats saņemt vēlos.
Bet tā nav, jo lielāku prieku
Mēs iegūstam citam dāvinot, nevis ņemot.

Bet vai mani kāds saprast spēs?
Vai manī kāds ieklausīsies reiz?
Vai mani kāda sajust spēs tā,
Lai es viņai varētu atbildēt?

Pasaulē tik daudz skaistā ir radīts,
Bet nevajag man to,
Vien vajag man dāvanu savējo,
Vienalga kā izskatās tā,
Jo zinu, ka izskats ir viltīgs,
Vien sirds un prāts, tie skaidri būs,
Tajos es varēšu raudzīties plaši
Un saprast, ka esmu es dāvanu savējo
Patiešām beidzot atradis.

Bet dāvana šī ir jākopj man,
Tā jāsaudzē, jāsilda un jāglāsta,
Lai nepamestu tā mani,
Lai paliktu paliktu pie manis.
Lai citam par skaistu dāvanu nekļūtu.

Es gaidu un meklēju tevi,
Tādēļ atsaucies dāvana mana.
Es vēlos, ceru un skumstu,
Jo skaistākas un labākas par tevi nav!