Pret dogmām un pelēko masu

Es mīlu to, ko mīlēt nevar.
Es daru to,ko darīt liegts.

Lai domā citi, ka tā nedrīkst,
Lai domā citi, tas nav liegts!

Es domās vienmēr palikšu pie sava,
Ar vēsu prātu tālu ies.

Es iešu tālāk, kāda esmu-
Es iešu tālāk, tas, kas esmu,
Jo mainīt sevi nevar-
Labāk mirt...

Lai paliek citi baiļu gūstā,
Lai stāv kā mieti, ja tiem tīk!

Ar spožu smaidu,
Valdot dusmas.
Ar asarām,
Kas prieku sedz.

Tie vienmēr paliks-
Būs tie paši
Un melos tikai vienam-
SEV...

Lai viņi paliek savā teikā,
Kur zilas debesis un
Spoža saule pāri galvām mirdz.

Lai sacer pasakas-
Es zinu, tā ir vieglāk...

Ja dzīve dur,
Tie nedur pretī-
Tie mūžam nedara neko.

Bet tikai klusi smilkstot-
Dusmas valdot,
Tie slēpjas savā pasaulē
Un klusi vēro to.

Ar katru domu,
Katru dienu
Kļūst biezāki šīs zemes mūri,
Top cietas sirdis-domas drūmas.

Sāk maldu mākoņi segt sauli
Un tumšās ēnas garās takas mēmi staigāt sāk.

Tā nevar dzīvot!
Dzīve galā...

Bet viena sāpe-
Viena vilšanās nav beigas!
Tā domā daudzi...
Tas nav gals!

Rit dzīves upe,
Raudama mūs jūrā.

Tu peldi klusi-nesakot neko,
Bet zini,
Nāks reiz diena,
Kad nāksies izlemt:
Vai peldi pats,
Vai viļņu nests uz jūru mūžīgo...