Vai atminies...

Vai atminies,
Reiz satiki meiteni naivu...

Kam nebija žēl ne smieklu, ne smaidu,
Kas nepazina dusmu, nepazina naidu,
Kam pasaule šķita – pasaka skaista,
Kā rasas piliens, ko saulstari laista.

Vai atminies,
Kā iemīlēja meitene naiva...

Trakojošu vēju, kas miera nezin,
Bangojošu jūru, kas visu samin,
Paisumus un bēgumus – bezmiega naktis,
Straujas un mainīgas mūzikas taktis.

Vai atminies,
Kā pazuda meitene naiva...

Kā vakara krēsla – tik lēni un klusi,
Šķiet, pat nemanīji, ka izgaisusi,
Vien viņas sapņi un cerības tukšas
Kā atmiņu rēgi Tev palikušas.

Vai zini Tu,
Ka nav vairs meitenes naivās...

Kam pasaule bij’ kā pieneņu pūka,
Kā tauriņa lidojums, kā meduskūka.
Nav vairs meitenes naivās, ko iemīlēji,
Ko tik klusi, klusi pazaudēji...