Fabula par bērzu.

Uz mežu slāju ar urbi,
Dzied putni, gaiss smaržo tik skurbi,
Spīd saulīte, soļot nav mokas,
Vēl kailas māj zaru rokas...

Tad ieeju bērza miesā -
Būs dzēriens pie azaida liesā.
Es būtu saucams par meli,
Ja sacītu: - nejūtu dižķibeli!

Kad vēlāk pie spainīša eju,
Pārsteigums sašķoba seju -
Pretī dveš pazīstams aromāts,
Dvēsele gavilē, sašķobas prāts!

Vai kādam dzīvē tā bijis -
No bērza balta skaidrs brandavīns lijis?
...Apkārt nu sleju mūra sētu,
Jāsargā vietu dārgu un svētu!

Ceļos kritušam sajūsma plok,
Tīru sulu mute vien lok!

...Ja negribi dalīties, burvība mūk,
Tāda ir morāle, cienītais, lūk!