Lielās bites brīdinājums

Es šķietu viņai kā tāds
Pūkains Vinnijs Pūks,
kurš kārs ne tikai uz savā vārdā
nosauktiem saldumiem,
bet arī uz
zaļā pidžamā ietērptiem
saldumiem....

Hm.., jāpadomā – sacīja Vinnijs Pūks –
ja jau tā, tad
Ieva, brīnumdaiļā,
ir medus pods.... ,bet
kas tad ir tās bites, kuras
viņai apkārt dūks,
kad garšot viņu metīšos
es, Vinnijs Pūks?

Tās bites būs kā
brīdinājums tev – sacīja
Pati lielākā bite –
ka pārlieku kāre pēc
saldumiņa tik ļoti tīkamā
tev durvis ciet uz medus podu slēgs...

Viltīgi smaidīja Vinnijs Pūks;
Man galvā taču zāģu skaidas –
viņš viedi sprieda –
es nepazīstu robežu, kas manī baidās
pārēsties tīkamo saldumiņu...

Nu ja tu vēlies visu turpmāko laiku
Vien rūgtās atmiņās par saldo
Pavadīt, norijies bezjēgā stenot
Ar aizcietējumiem un sliktu dūšu,
Visu dienu, muļķi dzenot,
Tad dari tā, bet zini, es klāt būšu
Un apkārt tev dūkšu gardi par tevi pasmejoties,
Kad tu īdēsi žēli
„Medus nav...medus nav...”
Un skaļi, asaraini, kādam lūgsies kvēli:
„Medutiņ atgriezies, medutiņ atgriezies...!!!”
Tā arī to nekad vairs atgriežamies nesagaidījis...

Vinnija viltīgais smaids
pazuda un seju pārņēma
drūms vaigs.
Nē, labāk gaviles, nevis vaids –
Vinnijs Pūks prātoja –
labāk mazs saldumiņš svaigs
ik dienas mīļumam un siltumam,
nekā neprātīga kāre,
kas aizcietējumus dvēseles mehānismam radītu...

Nu, re, kādas tev
gudras zāģu skaidas galvā –
Apmierināta nodūca
lielā bite