Iepazīt

Ar delnu loga rūti pūlos notīrīt,
Lai saskatītu zūdam lapu pēdējo,
Kas lēnām ieslīd vēja skāvienos
Un nesaprot, kas noticis ar to.

Lai šajā vakarā viss liekas mulsinošs,
Bet nejūtu vairs satraukumu it nemaz.
Pat gatavs haosam es lidot līdz -
Tik viegli prāta šaubas gaisušas.

Un šajā nopoetizētā viesulī,
Šai neprognozējamā dabas stihijā
Es iegrimstu ar savu skatienu
Kā dzejas rindās, raiti rakstītās.

Un izlīst zvaigznes, tā kā tējas šļakatas
No krūzītes – no apgāztajām debesīm...
Ir tikumības likums spēkā vēl,
Kā Kantam, gribas ticēt liktenim!

Es veru aizkaru, pie galda atgriežos,
Pie papīriem, kas rādās sakustējušies
Kā tauriņi, ko mīl uz naglām durt
Kaut-kāds tur pačākstējis zinātnieks...

Bez retušas un meliem sevi iepazīt!
Bet tā, lai kaut kam nenoticu vairs,
Kā zinu to - aiz loga melnē nakts,
Ka dzīvajam ir nepieciešams gaiss...

Aiz pašas būtības vien gribas aizāķēt,
Lai pacelt to no esamības dziļumiem,
Un sekot tai, lai kaut vai moku rats,
No Dieva neatsakoties un likumiem.