Kā apmātībā

Vārdi, domas pašas nāk
tā dzeja savu deju sāk
To šobrīd neapstāt
Ilūzijas karogi plīvo brīvi
Atraisot slēpto sapņu dzīvi
Pinu, sēju
Gardi smēju
Atkal izmisīgi ķēru vēju
Tā brīvi sauc
Arī, to visu jauc
Skrēju, skrēju
Apmulsusi gaidot tēju
Pusnakts jau
Atverot logu spārni aši plešās
Vēlos lidot
Aizvēri durvis
Nemāku vairs slidot
Palika auksti, elpa trūkst
Un visa mana pasaule brūk
Karsta tēja šovakar man
Tai pašā krūzē tvan
Siltums kāri tur lija
Tā mana dziesma bija
Muļķīga, tev škiet
Un nerimstoši
Toties koši
Par sevi smēju
Alkaini ķēru vēju
Niekus melsu, gvelzu
Dzīvi šo neredzēju
Nav manos spēkos
to iekšā turēt
tā bez manis
kurās un burās
tikai tā liesma turās
tā mana ir
un tā ir bauda
silta viegla
nevis gauda