Domājot par PLP

Putni čiepst un pļavā zaļā,
Plikie mīlē savā vaļā.
Sieva pārsteidz vīru grēkā,
Un pieklājība vairs nav spēkā:
- Ja tu vēlreiz, vecais āpsi,
Uz jaunām meitām virsū kāpsi,
Atnāks puiši platiem pleciem
Un sados tev pa kauliem veciem!

Grib viņš taisnoties un teikt,
Ka vēlējies kails sauli sveikt,
Un tas zemē guļošs skuķis,
Pats kā ozolkoka bluķis,
Apakšā kā kubls vēlies;
Viņš jau būtu augšā cēlies,
Bet meita stiprs tā kā vells
Spiedis klāt kā acīs mells!

Tad vēršot domas citā spektrā,
Viņš ielec savā zaļā „Vektrā”,
Liek ātrumkoķi īstos robos
Un mēli cieši patur zobos.