Lapu gads

ir pavasaris
daudz jaunu lapu mostas
dzimst jauni pumpuri
un kukaiņi tiem apkārt rosās
nu gatavie pumpuri pasaulē iziet
tie kļūst par lapām
kas vējam un lietavām spītē
kaut lapas vel zaļas
un nezin tās neko
tās spītējot izslejas
un tēlo nez ko
tā naktis dzestrās vada tās
gan mitrā pavasarī, gan tveicē vasarā
līdz pienāk rudens
(nu tās sārtas kļūst)
un viņu prāts jaunus apveidus gūst
tik pienākot pirmajam salam
tās, šķiet, sapratušas kaut ko līdz galam
un rudens vējam esot klāt
tās mētājas pie manām kājām
tad grābsim lapām kapu kopas
krītot pazaudējušas tās savas labās domas
mās aizvedīsim tās uz masu kapiem
tā darām mēs jau gadiem
nu klāt ziema
(lapas sāk jau pūt)
un atkal spītējot salam
tās kopā brūk un drūp
lai balta sniega sega
kā pēdējā lūgšana pāri tām krīt
lai pasaule aizmirst šīs lapas
lai aizmirst jau rīt