Bērnības klints

autors: JanJ [dzejoļi]

Mazliet retāk manā naktī līs,
Debesu mākslīgais lietus,
Lūdzu,man palīdzi nepaklīst,
Kad gruvusi bērnības klints.

Neviens mani no tās nepadzīs,
Gruveši būs manas mājas,
Siltums,kas tajā bij,nedzisīs,
Jā,tiešām man tās ir mājas!

Aizkarus velku jau ciet,
Es saucu-negaidiet!
Mani vienu,
Šeit ieslēgtu atstājiet.
Un redzēsiet,cik tumša,
Kļūst nakts,kad tā ir skumja,
Un jutīsiet,cik dārgs,
Ir katrs bērna vārds.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Virgin	2009-10-23 01:52
Tev laikam pieaugušie daudz pāri darījuši:(
Plaanpraatinjsh	2009-10-23 08:28
No bērnības agri vai vēlu ir jāatvadās.
klusaisMiileetaajs	2009-10-23 13:06
Vienatnē dzer, vai? ;))
sekspiirs_5	2009-10-23 14:35
Tev uz dzejošanu nags, Negrimsti, kā Staburags, Baudi dzīvi pilnu krūti, Nevaidi! Tev vienam grūti?
piparmeetra5	2009-10-23 16:04
Mazliet no bērna skatījuma uz dzīvi saglabāt sevī ir forši!
lauvene4	2009-10-23 17:53
Bērnībai kā pamatiem uz visu dzīvi jābūt stingriem. Kas gan tur var sagrūt?
assortina	2009-10-23 20:13
Jā, agri vai vēlu visi kļūst pieauguši!!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!