Latviešu meitene

Centīšos es šajās rindās
Par latviešu meiteni dzejot;
Mana sirds, rakstot nenobīstās,
Tā gatava iedvesmas aurā dejot!

Viņa ir tā, ko mēs ikdienā redzam
Gan uz ielas, darbā un mājās
Tā ir krāšņa un mēs steidzam
To mīlēt līdz mirklim, kad sirds stājas...
Vai līdz mirklim, kad dēļ viņas...
Zviedru bankās mums kredīti krājas

Vakarnakt, aiz intereses un drusciņ dēļ Remy
Es vienu tādu izmīlēju...;
Nu rīts steidz vakaru gudrībā pārspēt,
Par spīti kaltei mutē un sagurušām acīm

Paceļu segu..., viņas kailums siltais,
Bet viņa izskatās pēc lelles, ko saitā kādā
Par 6000 euro nopirkt var...

Kādēļ viņa nesaprot vienu lietu;
Lai skaista un mīlēta tā būtu
Viņai nevajag no mākslīgā ne nieku,
Un par daiļu princesi kādam kļūtu

Nevajag tai pieaudzētus matus,
Blondus vai jebkādus – nedzīvus salmu kātus
Nedzīvu brūnumu solārijā gūtu,
Tonālā krēma kārtas, it kā viņas seja pūtu

Kurpes, kuras mugurkaulu traumē,
Drēbes dārgas bez īsta stila un gaumes
(ak, Mārketinga dēmoni...)
Žurkveidīgu radību pie krūtīm piespiestu cēli,
Kura rej un izskatās patiesi žēli...

Gēla nadziņus, kas pārvērš roku pirkstus
Garām cigarellām līdzīgos tievos aksesuāros;
Pīrsingus tur, kur tie traumas nes
(man mēle tāda jēla...)
Tetovējumus sīkus bez nozīmes
(kas ellē tas ir?!! Hieroglifs vai nosista spāre,
Pie muguras pielipusi?!!)

Skatos uz savu lelli...
Tā viņa teātri, dzīves skatuvē,
Spēlē izrādi, kura ir bez maksas,
Viņa kā dimants, reiz gulējis raktuvēs,
Tagad gaismā celta, bet
Tā cenšas nevajadzīgi pārspīlēti mirdzēt...

Kāpēc tev vajag mirdzēt indīgā gaismā?
Ja jau vakar es tavās zaļganpelēkajās acīs,
Pirms tajās sāka mirdzēt Martini Asti,
Redzēju dvēseli skaistu,
Ko mīlētu patiesi un karsti,
Arī tad, ja tu pēc lelles neizskatītos
(Lelle nav kompliments...)